Uzkrātais noguruma nodilums ir galvenais piedziņas vārpstas lūzuma cēlonis. Saskaņā ar attiecīgo literatūru par mehānisko nodilumu, kad drupinātājs ilgstoši darbojas ar augstu frekvenci, -konkrēti, pārsniedzot 10 000 stundu ar mainīgu sprieguma amplitūdu, kas pārsniedz 300 MPa-, mainīgie spriegumi, kas iedarbojas uz piedziņas vārpstu, pārsniedz materiāla noguruma robežu. Laika gaitā materiālā pakāpeniski veidojas mikro-plaisas; šīm plaisām izplatoties, tās galu galā noved pie lūzumiem.
Pārslodzes šoks ir vēl viens būtisks faktors. Kad drupinātājs apstrādā augstas cietības-materiālus, piemēram, kvarcu-, un padeves apjoms pēkšņi pārsniedz iekārtas paredzēto apstrādes jaudu, momentānā trieciena slodze var divreiz pārsniegt nominālo slodzi. Šādi triecieni izraisa lokālas sprieguma koncentrācijas piedziņas vārpstā, padarot to ļoti jutīgu pret lūzumiem.
Nestandarta materiāla kvalitāte var izraisīt arī lūzumu. Ja oglekļa saturs piedziņas vārpstai izvēlētajā tēraudā neatbilst nozares standartiem (parasti augstas kvalitātes tērauda oglekļa saturam jābūt no 0,4% līdz 0,6%) vai ja piemaisījumi ir nevienmērīgi nodalīti materiālā, tērauda izturība un stingrība tiek apdraudēta. Līdz ar to vārpsta var saplīst pat normālos darbības sprieguma līmeņos. Nepietiekama apstrādes precizitāte rada latentu risku; piemēram, ja piedziņas vārpstas virsmas raupjums neatbilst noteiktajiem standartiem (parasti tam nepieciešama virsmas raupjuma Ra vērtība no 0,8 līdz 1,6 μm), sprieguma koncentrācijas koeficients palielinās. Tas atvieglo plaisu rašanos sprieguma koncentrācijas vietās, kas galu galā izplatās pilnā lūzumā. Slikta eļļošana, kas izraisa pārmērīgu karstumu, arī pasliktina piedziņas vārpstas veiktspēju. Ja smēreļļas viskozitāte neatbilst prasībām (piemērotā viskozitāte parasti ir robežās no 46 līdz 68 mm²/s) vai ja eļļošanas sistēma kļūst aizsērējusi, palielinās berze starp piedziņas vārpstu un tādām sastāvdaļām kā gultņi. Tas izraisa temperatūras paaugstināšanos virs 120 grādiem, pasliktinot materiāla mehāniskās īpašības un galu galā izraisot lūzumu.
Nepareiza uzstādīšana var izraisīt nevienmērīgu sprieguma sadalījumu. Ja koaksialitātes novirze piedziņas vārpstas uzstādīšanas laikā pārsniedz noteikto pielaidi (parasti nepārsniedz 0,05 mm), vārpsta darbības laikā tiks pakļauta papildu lieces spriedzei. Ilgstoši šie ilgstošie lieces spriegumi var viegli izraisīt lūzumu. Kodīga vide paātrina piedziņas vārpstu bojājumus. Darbības vidēs, kurās ir ķīmiski kodīgas vielas,{5}}piemēram, drupinātāji, ko izmanto skābas vielas saturošu rūdu apstrādei,{6}}skābās vielas ķīmiski reaģē ar piedziņas vārpstas virsmu. Korozijas ātrumam sasniedzot vairāk nekā 0,1 mm gadā, tiek apdraudēta vārpstas slodzes-nestspēja, kas galu galā izraisa lūzumu. Bieža palaišanas un apturēšanas cikli pakļauj piedziņas vārpstu ievērojamai trieciena slodzei. Praktiskā pieredze liecina, ka, iedarbinot un apturot drupinātāju vairāk nekā 10 reizes dienā, piedziņas vārpsta tiek pakļauta ievērojamiem inerces spēkiem; šo atkārtoto triecienu kumulatīvais efekts laika gaitā bieži izraisa vārpstas noguruma lūzumu. Turklāt slikts dizains-konkrēti, mazs vārpstas diametrs, kas nespēj pienācīgi ņemt vērā dinamiskās slodzes, kas rodas drupinātāja faktiskās darbības laikā,{15}}ir kritisks faktors. Saskaņā ar mehāniskās konstrukcijas standartiem piedziņas vārpstas minimālais diametrs ir precīzi jāaprēķina, pamatojoties uz pielietoto griezes momentu un pieļaujamajām sprieguma robežām. Ja aprēķinu kļūdu rezultātā tiek iegūta maza izmēra vārpsta, kas nespēj izturēt normālas darbības slodzes, tā kļūst ļoti jutīga pret lūzumiem.
Visbeidzot, neadekvāta apkope-ko raksturo ilgstoša piedziņas vārpstas pārbaude vai apkope-, arī veicina bojājumus. Piemēram, ja vārpstas nodilums netiek periodiski pārbaudīts un ja kakliņa nodilums pārsniedz 5% no tā sākotnējā diametra bez turpmākas remonta vai nomaiņas, vārpstas darbības stāvoklis turpinās pasliktināties, galu galā izraisot lūzumu.
